Pa ceļam no Stokholmas sazvanījāmies ar tanti, kas solīja mums izīrēt dzīvokli. Netīšām satikāmies degvielas uzpildes stacijā. Zviedru sieviete pensijas vecumā, kas brīvi runāja angliski, bija ļoti komunikabla, laipna un draudzīga, pat bija sagatavojusi mums nelielu dāvanu.  Viņa teica, ka pati šajā vakarā nepaspēšot tikt uz dzīvokli, esot citas lietas darāmas, tādēļ iedeva mums dzīvokļa atslēgu (zviedru uzticēšanās!), sarunājām tikties nākošajā vai aiznākošajā dienā. Bijām priecīgi, ka ar tik jauku tanti izdevies visu sarunāt, varējām doties uz dzīvokli.

Dzīvē viss izrādījās krietni citādi kā cerēts. Dzīvoklis bija ļoti tumšs, aizkrāmēts (tiesa, arī ar senām, vērtīgām un interesantām lietam), putekļains, piesmēķēts un pilns ar dzīvnieka (laikam suņa) spalvām un dažādām drēbēm. Sapratām, ka ne visi pieņēmumi par zviedru kārtību un tīrību ir patiesi. Bijām nepatīkami pārsteigti, bet bez pieņemamas alternatīvas svētdienas vakarā pēc kuģī izšūpotas nakts un nobrauktiem 500 km. Sanesām visas mantas dzīvoklī un tad devāmies apraudzīt mūsu paziņas – studentus no pagājušā gada apmaiņas programmas, kas šajā laikā kārtoja pēdējo eksāmenu un posās mājupceļam uz Latviju.

Bijām sajūsmā par paziņu dzīvokļa tīrību, gaišumu un plašumu. Uzzinājām, ka nedaudzās, bet patiesi jaukās mēbeles viņi iegādājušies par ļoti pieņemamām cenām.

Pirmo nakti pārlaidām zviedru tantes dzīvoklī, tās laikā pārliecinājāmies, ka šeit uzturēties nevarēsim. Tika pieņemts lēmums nākošajā dienā doties uz Heimstaden – ļoti jauks uzņēmums, kas nodarbojas ar dzīvokļu apsaimniekošanu un izīrēšanu Ronneby pilsētā – un apjautāties, ko viņi var piedāvāt.

Pirmdienas rītā 8:00 jau bijām Heimstaden birojā. Onkuļa, kas mūs sagaidīja, attieksme bija vienkārši lieliska (droši vien pateicoties pagājušā gada LV studentiem, kuri ar viņu ir nodibinājuši labas attiecības). Viņš uzreiz pievērsās mums, apstāstot par pieejamajiem dzīvokļiem un visiem kopīgi tos izrādot. Tika piedāvāti daži labi varianti, kas būtu pieejami no 1. februāra vai vēlāk, bet mums bija akūta nepieciešamība iegūt dzīvokli tūlīt! Tas arī tika izdarīts, izvēloties visiem kopīgu 5-istabu dzīvokli (117 m2) 2. stāvā ar 4-ām atsevišķām guļamistabām, 2-ām tualetēm, dušu, milzīgu viesistabu un virtuvi par 8300 SEK mēnesī + elektrība un internets. Sadalot uz visiem iegūstam ļoti pieņemamas izmaksas (daudz lētāk kā jebkuras šeit pieejamās kopmītnes).

Sākotnēji dzīvoklī nebija elektrības, jo katram īrniekam ir jāslēdz savs līgums par elektrības pieslēgumu. Parasti tas prasītu dažas dienas, bet Heimstaden attieksme bija ārkārtīgi pretimnākoša un tas viss tika noorganizēts pāris stundu laikā tiklīdz bijām samaksājuši garantijas depozītu viena mēneša īres maksas apjomā. Izrādījās, ka nav patiess stereotips par zviedru birokrātiju un laikietilpīgajām darbībām – ja ir vēlme, viss notiek ļoti ātri un efektīvi. Vakarā pārvedām mantas uz jauno dzīvokli.

Tantes dzīvoklī pamanījām, ka viņa pa dienu bija ieradusies mūs nebrīdinot, kaut ko piekārtojusi, bet nekas kardināli nebija mainījies. Visas savas somas, kastes un maisus krāmējām atpakaļ mašīnā un atstājām dzīvokli tieši tādu, kādā ienācām. Bijām nolēmuši tikties ar zviedru tanti nākošajā dienā pēc lekcijas, atdot atslēgu un civilizēti izstāstīt iemeslus un atlīdzināt viņai par patērēto laiku.

Lekcijas laikā tante pati zvanīja, runāt nevarēju, bet uzrakstīju īsziņu ar aicinājumu vakarā tikties. Pēc pāris stundām saņēmu no viņas telefona zvanu ar kliedzošu saturu bez jebkādām cerībām uz konstruktīvu dialogu. Uzklausīju aptuveni šādas frāzes: “Mums bija vienošanās, te nav Rīga, te nav mafijas, te nav komunisms, te vienošanās ir vienošanās utt.” tikai pieprasītas sākumā 500 SEK, tad 1000 SEK, draudēts ar policiju un pārtraukta saruna. Interesantā kārtā tante bija uzlikusi kaut kādu aizsardzību pret manu tālruņa numuru, jo nevarēju piezvanīt viņai, arī īsziņa par no telefona pat neizsūtījās. Pēc aptuveni pusstundas sekoja 2. telefona zvans ar līdzīgu saturu un beigās draudiem: ja līdz 21:00 atslēga un nauda netiks atdota, mūs nodošot policijai utt…

Tā kā mūsu mērķis nebija piesavināties svešas atslēgas uz uzturēt domstarpības ar zviedriem, pusdeviņos ieradāmies pie tantes. Noklausījāmies dažādus pārmetumus, komentārus un melus, ka dzīvoklī nekad nav smēķēts (jo tante virtuvē pie galda uzvilka dūmu). Atdevām atslēgu un devāmies prom ar jaunu pieredzi, kurai paši nekad neticētu, ja to stāstītu kāds cits…

Ieradāmies savā jaunajā dzīvoklī, ieēdām vakariņas un sākām iekārtoties.

Morāle: nekad neizvēlieties mājvietu (pat Zviedrijā!) pirms neesat paši to redzējuši un pārbaudījuši! Daudz efektīvāk ir ierasties uz vietas un tad kaut ko sameklēt (ja nu vienīgi kāds labs paziņa var izvēli izdarīt uz vietas pirms jūsu ierašanās). Tiesa, avārijas gadījumam ir nepieciešams nodrošināties ar viesnīcu, jauniešu hosteli vai vismaz vietu uz grīdas zem virtuves galda paziņu dzīvesvietā.