Pirms pāris nedēļām notika mūsu pirmais eksāmens. Pasākuma vieta bija liela zāle, kas man atgādināja lielu kultūras nama zāli ar skatuvi, skandām un gaismām. Zālē vienlaikus eksāmenu rakstīja kāds pusotrs simts studentu, katrs pie sava galda. Lai arī eksāmens ilga kādas 5 stundas, tās aizslīdēja nemanot.

Eksāmenu novēroja profesionāli eksaminatori, kas patrulēja starp solu rindām. Palīgmateriālu izmantošana bija aizliegta, tiesa uz tualeti iziet drīkstēja. Tā ka špikerus izmantot bija elementāri. Bet mēs uz to nepaļāvāmies. Iepriecināja tas, ka eksāmena vidū atnāca pasniedzēji, lai atbildētu uz jautājumiem.

Lai nodotu eksāmenu, studentiem bija pa vienam jāparakstās atsevišķā protokolā. Uz šo parakstīšanos izveidojās garas rindas, kurās stāvot bija iespējams viegli norakstīt atbildes vienam no otra, ar ko daudzi aziāti arī aktīvi nodarbojās. Eksaminatori viņiem neko nesacīja, tai pat laikā mums aizrādīja par sarunāšanos stāvot rindā. Uz eksāmena lapas bija rakstīts, ka darbs tiks izlabots 10 dienu laikā, bet pagaidām tas vēl nav izdarīts.

Katru gadu eksāmena pirmajā lapā ir kāds teiciens. Šogad tas bija paša pasniedzēja teiktais: “Struggle is a part of life“, no pagājušo gadu eksāmeniem man vislabāk iepatikās kāda ASV prezidenta teiktais: “I’m a great believer in luck and I find the harder I work, the more I have of it”.