Uz lapas bija pāris rindkopu garš teksts zviedru valodā. Students lūdza, lai es to izlasot. Tātad atkal tiku noturēts par zviedru. Atbilde, ka nemācēšu visu precīzi iztulkot un ka neesmu zviedrs viņam šķita pieņemama, mērķis bija dzirdēt kādu, kas var to izrunāt kaut cik pareizi, viņš iegaumēšot un centīšoties atkārtot, kad zviedru valodas nodarbībā viņam to prasīšot.
Nav jau grūti… un tā šajā pēcpusdienā augstskolas foajē latvietis 3 min mācīja pakistānim zviedru valodas izrunu :) Interesanti, ka teksta jēgu lielākoties varēju saprast. Škiet, ka zviedru valodas 1. semestra nodarbības ir palīdzējušas un arī skandināvu mēles līdzība ar vācu valodu ir vērtējama tikai pozitīvi.
Cilvēks beigās bija ļoti pateicīgs un iepriecināts. Es arī, ja izdodas kādam palīdzēt arī šādā veidā.

Izmantoju iespēju ar īstu ķīnieti padiskutēt par hieroglifu rakstības īpatnībām. Secinājumi:
1) Normālā valodas lietojumā tiek izmantoti aptuveni 4 000 hieroglifu. Viņi tos visu laiku mācās līdz pat augstskolai, viegli neesot un sākumā esot daudz kļūdu. Atceramies, ka viens hieroglifs apzīmē veselu vārdu (tāpat kā senajiem ēģiptiešiem).
2) Lai nebūtu jāražo tastatūras ar 4000+ taustiņiem, simbolu ievadei datorā viņi lieto latīņu alfabēta burtu fonētiskas kombinācijas (pēc skaņas ievada vairākus parastus burtus un programma ar to saprot un attēlo atbilstošo hieroglifu).
3) Par laimi, hieroglifu rakstībā ir zināma loģiska struktūra – pastāv noteiktas jēdzieniskas grafiskas svītriņu kombinācijas, kas atkārtojas loģiski saistītos vārdos/hieroglifos. Piemēram, tika uzrakstīti dažādi metāli: sudrabs, dzelzs, varš un dzīvsudrabs – tiem visiem bija kopīga daļa, kas apzīmē metālu. Līdzīgi tika uzrakstīti ar ūdeni saistīti jēdzieni: jūra, ezers, upe, kuriem arī bija savs kopīgs elements, kas redzams arī dzīvsudraba hieroglifā, tā loģiski norādot uz tā šķidro dabu.
4) Svītriņu, to savienojumu un atšķirīgu leņķu starp tām vienā hieroglifā ir diezgan daudz, standarta eiropietim atcerēties dažus jau prasa labu piepūli, bet kā iegaumēt un nesajaukt 4000 tā īsti nekļuva skaidrs…

Viena no interesantākajām šķita tai-či (Tai Chi) vingrošanas demonstrācija. Tā ir sena ķīniešu vingrošana, kurā kustības tiek izpildītas ļoti lēni un precīzi, panākot veselīgu fizisku slodzi un relaksējošu efektu. Pamata soļus bija iespējams izmēģināt arī visiem klāt esošajiem ķīniešu instruktora vadībā.
Nepretojos šim kārdinājumam un iejutos mierīgajā gaisotnē, kādu šis fiziskās aktivitātes veids radīja citādi steidzīgajā universitātes vestibilā. Jāteic, ka pamata stājas un kustības ļoti atgādina dažādu austrumu cīņu elementus, piemēram, karate, tikai palēninājumā :)
Ar šī pasākuma starpniecību latviešu studentiem ir izdevies iekļūt Blekinges reģiona avīzē kā daļai no pasākuma ilustratīvā materiāla (foto).

Avots: blt.se

Radās priekšstats, ka ķīnieši ir ļoti pieklājīgi, korekti, laipni, pozitīvi noskaņoti un varbūt nedaudz noslēgti (bet ne vairāk kā latvieši).
Laimīgu Tīģera gadu!