Eksāmenu novēroja profesionāli eksaminatori, kas patrulēja starp solu rindām. Palīgmateriālu izmantošana bija aizliegta, tiesa uz tualeti iziet drīkstēja. Tā ka špikerus izmantot bija elementāri. Bet mēs uz to nepaļāvāmies. Iepriecināja tas, ka eksāmena vidū atnāca pasniedzēji, lai atbildētu uz jautājumiem.

Lai nodotu eksāmenu, studentiem bija pa vienam jāparakstās atsevišķā protokolā. Uz šo parakstīšanos izveidojās garas rindas, kurās stāvot bija iespējams viegli norakstīt atbildes vienam no otra, ar ko daudzi aziāti arī aktīvi nodarbojās. Eksaminatori viņiem neko nesacīja, tai pat laikā mums aizrādīja par sarunāšanos stāvot rindā. Uz eksāmena lapas bija rakstīts, ka darbs tiks izlabots 10 dienu laikā, bet pagaidām tas vēl nav izdarīts.

Katru gadu eksāmena pirmajā lapā ir kāds teiciens. Šogad tas bija paša pasniedzēja teiktais: “Struggle is a part of life“, no pagājušo gadu eksāmeniem man vislabāk iepatikās kāda ASV prezidenta teiktais: “I’m a great believer in luck and I find the harder I work, the more I have of it”.

Ik pa laikam vīri (vai sievas) apbraukā visas gājēju pārejas, notīra no ceļmalām pie pārejām sniegu un nokaisa pāreju ar šķembām.

Lai novāktu sniegu, kas sakrājies ceļmalās tiek izmantots jocīgi aprīkots traktors – sniega kombains. Tas paņem ceļmalas sniegu un iesviež blakus braucošā kravas mašīnā. Kad viena kravas mašīna pilna (kas notiek diezgan ātri), to uzreiz nomaina cita.

Kad sākās pavasaris un sniegs sāka kust, ielas apstaigā vīrs ar mīnu meklētāju un lāpstu, lai attīrītu ūdens notekas no sniega.

Salīdzinot dažādu valstu virtuves un valodas īpatnības, visa starpā izkristalizējās daži fakti par augstākajai izglītībai pieejamā finansējuma apjomu dažādās valstīs:
1. Bolīvijā par izglītību un dzīvošanu pilnībā jāmaksā pašam.

2. Francijā par izglītību jāmaksā atkarībā no vecāku ienākumu līmeņa – ja vecāki pelna daudz, ir jāmaksā vairāk, ja maz – var būt pat tikai daži EUR gadā.
Piemēram, kādam studentam, kura vecāki ir diezgan pārtikuši, jāmaksā 700 EUR gadā, citam – 4 EUR…
Dzīvošanai stipendijas parasti neesot, atsevišķas provinces mēdz dažreiz saviem studentiem kaut ko maksāt, bet pirncipā jāpaļaujas uz sevi, vecākiem un kredītiem.
Praktiski visa izglītība pieejama tikai franču valodā, izņemot dažādas biznesa studijas, kuras var apgūt angliski, bet par tām vairāk jāmaksā.

3. Zviedrijā augstākā izglītba ir par brīvu. Papildus vēl valsts katram studentam, kurš nedzīvo kopā ar vecākiem, maksā 8000 SEK (800 EUR) mēnesī dzīvošanai.
Par šo naudu pilnīgi noteikti students var dzīvot (ne tikai izdzīvot). Turklāt, stdentu dzīvokļu īres maksa Zviedrijā ir krietni (līdz pat 2-ām reizēm) zemāka kā Francijā, protams, atkarīgs no konkrētā reģiona.
4. Par Latviju jau mēs paši visu zinām :) tiesa, radās interesants secinājums, ka Latvijas augstākās izglītības cenas nebūt vairs nav mazākas (drīzāk augstākas!) par vidējām Eiropas (piem., Francijas, Beļģijas) maksas augstskolu cenām.
Tie gan varētu būt subjektīvi un nepilnīgi viedokļi, bet kaut kādas tendences iezīmē.